Slīpripas cietība attiecas uz abrazīvo daļiņu un līmes stingrību uz slīpripas virsmas. Slīpripas cietība ir mīksta, kas nozīmē, ka slīpripas abrazīvās daļiņas viegli nokrīt, un slīpripas cietība ir cieta, kas nozīmē, ka abrazīvās daļiņas ir grūtāk nokrist. Slīpripas cietība un abrazīvā materiāla cietība ir divi dažādi jēdzieni. No tāda paša veida abrazīviem var izgatavot dažādas cietības slīpripas, kas galvenokārt ir atkarīgas no saistvielas veiktspējas un daudzuma, kā arī no slīpripas ražošanas procesa. Acīmredzamā atšķirība starp slīpēšanu un griešanu ir tā, ka slīpripai ir "paš-asināšana". Slīpripas cietības izvēle patiesībā ir slīpripas pašasināšanas-asināšanas izvēle. .. Vispārējais slīpripas cietības izvēles princips ir šāds: apstrādājot mīkstos metālus, lai novērstu abrazīvā materiāla priekšlaicīgu nokrišanu, tiek izmantots cietais slīpripas disks. Apstrādājot cieto metālu, lai strupās abrazīvās daļiņas laicīgi nokristu, tādējādi atklājot jaunas abrazīvās daļiņas ar asām malām un stūriem (tas ir, paš{9}}asinās), tiek izmantoti mīksti slīpripi. Pirmais ir tāpēc, ka, slīpējot mīkstus materiālus, slīpripas darba abrazīvās daļiņas nodilst ļoti lēni un nav pārāk agri jāatdala; pēdējais ir tāpēc, ka, slīpējot cietus materiālus, slīpripas darba abrazīvās daļiņas ātrāk nolietojas un tām ir nepieciešams ātrāks atjauninājums. Lai nodrošinātu slīpēšanas precizitāti un raupjumu smalkās slīpēšanas laikā, jāizmanto nedaudz cietāks slīprips. Ja sagataves materiāla siltumvadītspēja ir slikta un ir viegli radīt apdegumus un plaisas (piemēram, slīpējot cementētu karbīdu utt.), izvēlētajam slīpripam jābūt mīkstākam.


